Kāpēc mums būtu jāpriecājas par Trappist-1?

Laikā, kad jaunu eksoplanētu atklāšana jau ir uzņēmusi apgriezienus, NASA (Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija) sarīkoja īpašu preses konferenci, lai izsludinātu 7 jaunu Zemes izmēra atklāšanu. Tā kā jau ar zināmu regularitāti lasām ziņas par jaunām planētām, kas griežas ap tālām zvaigznēm, ar ko šīs septiņas ir tik īpašas? Tā kā mūsu interese par eksoplanētām (apostas online) ir vērsta vienā konkrētā virzienā, alternatīvas Zemes un dzīvības meklējumos, tad apskatīsim, ar ko tieši jaunatklātā sistēma ir daudzsološa.

Zinātnieki jau ir apstiprinājuši, vismaz divas no septiņām planētām, kas griežas ap zvaigzni Trappist-1 nav pilnībā ietītas biezos ūdeņraža atmosfēras slāņos. Tas ir nozīmīgi, jo tas vairo cerības, ka to virsma ir akmeņaina kā uz Zemes. Tas izslēdz iespēju, ka šīs planētas ir milzīgi gāzes burbuļi, kā mūsu Saules sistēmas gāzes milži, kuriem nav cietas virsmas, tādēļ tie nevar uzturēt dzīvību mums pazīstamā formā. No līdz šīm atklātajām eksoplanētām, vairums ir gāzes milži. Tas gan nenorāda, ka šādas planētas visumā ir visbiežāk sastopamas, bet, ka mūsu līdzšinējās planētu meklēšanas metodes, visvieglāk atrod tieši tādas.

Šķidra ūdens klātbūtne ir lielākais priekšnosacījums, meklējot dzīvību uz citām planētām, un šo pārbaudu Trappist-1 sistēma ir nokārtojusi uz izcili. Zinātnieki uzskata, ka šķidrs ūdens ir atrodams uz visām septiņām šīs sistēmas planētām. Visas planētas ir izkārtojušās tā saucamajā mērenajā zonā, pietiekoši tālu no savas saules, lai nebūtu pārāk kārsts un ūdens neiztvaikotu, bet arī ne pārāk tālu, lai ūdens sasaltu.

Vēl optimismu izraisa ozona un metāna klātbūtne sistēmā. Ir nepieciešams speciāls specifisku apstākļu kokteilis, lai planēta tiktu uzskatāma par apdzīvojamu. Nedrīkst būt pārāk karsts, ne pārāk auksts. Ne pārāk daudz gāžu, nepārāk daudz cietu vielu. Ir jābūt relatīvi akmeņainai ainavai, daudz gaismai, ideāla blīvuma atmosfēra, kas nodrošina mērenu klimatu. Ozona, kas varētu būt arī fotosintēzes atlikums, klātbūtne atmosfērā nodrošina neatsveramu aizsargslāni aizsardzībai pret ultravioleto radiāciju, ko izstaro sistēmas saules zvaigzne Trappist-1. Zinātnieki ir pārliecināti, ka vismaz trijās no eksoplanētām ir atrodama šo abu vielu klātbūtne. Metāna, Ozona un skābekļa kombinācija atmosfērā norāda uz neizsīkstošu avotu, kas atjauno šīs gāzes. Vienīgais šāds avots, ko piedāvā mūsdienu zinātne, ir dzīvība.

Sistēmas saule, Trappist-1 ir ideāli piemērota dzīvībai. Tā ir M klases pundurzvaigzne – aposta de futebol, kas ir daudz kārt mazāka un vēsāka par mūsu Sauli. Ja mūsu saule būtu basketbola bumbas lielumā, tad, tādā pat mērogā attēlota, Trappist-1 būtu tikai golfa bumbiņās izmērā. Tas ir labi dzīvības uzturēšanai, jo šādas zvaigznes ļoti lēnām un vienmērīgi dedzina savu degvielu un spēj apgaismot savas planētas ļoti ilgu laiku. Jo vairāk laika dzīvībai rasties, jo lielāka iespēja, ka dzīvība jau ir radusies un attīstījusies sarežģītākās formās par vienšūnu baktērijām.

40 gaismas gadu tālā distance, kas šķir šo sistēmu no Zemes, ir visai tuvu. Protams, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, 350 triljonu kilometru ceļojums uz Trappist-1 sistēmu aizņemtu 44 miljonu gadu. Tomēr, visums ir milzīgs un tukšs, un distances starp sistēmām ir galvu reibinošas. Tādēļ, dzīvojot 100 tūkstoš gaismas gadu plašā galaktikā, Trappist-1 ir tik tuvu cik vien tuvu mēs varētu cerēt atrast, ko tik ievērības cienīgu.