Nepatiesi mīti par Titānika bojā eju

15. aprīlī apritēja 105 gadi, kopš traģiskās Titānika nogrimšanas, kurā dzīvību zaudēja vairāk, kā 1500 pasažieru un apkalpes locekļu. Šajā garajā laikā stāstīts daudz stāstu par kuģi un uz tā klāja esošajiem cilvēkiem, kas pēc tam daudz pārstāstīti dažādās valodās, radot vairākus nepatiesus mītus. Mītus apkopojis portāls www.AlfaKasino.com.

Viens no populārākajiem mītiem, kas neatbilst patiesībai, stāsta, ka Titāniks esot bijis pirmais kuģis, kurš izmantojis SOS briesmu signālu. Kā tas ir ar daudziem mītiem, tajā ir daļa patiesības, tomēr tā tikusi pārspīlēta. Mīta saknes ir nāk no kuģa Morzes koda operatoru Herolda Braida un Džeka Filipsa sarunas, nekavējoties pēc tam, kad Titāniks uzskrēja liktenīgajam aisbergam. Braids jokojot ieteica, ka Filipam vajadzētu izmantot izdevību un izmantot jauno briesmu signālu SOS, jo citas iespējas vairs varot nepienākt. Uz traģēdijas brīdi, SOS signāls jau gadiem kalpoja kā starptautisks briesmu signāls, lai arī vairums valstu, aiz ieraduma, vēl joprojām lietoja katra savu signālu. Tomēr Titānika traģēdija kalpoja kā pagrieziena punkts šajā jautājumā, uzsverot vienota briesmu signāla nepieciešamību.

Vairums ir dzirdējuši, ka uz Titānika nebija pietiekoši daudz glābšanas laivas, lai tajās varētu patverties visi uz kuģa esošie cilvēki, kas atbilst patiesībai. Glābšanas laivu jautājumā ir iesakņojušies vairāki nepatiesi apgalvojumi, piemēram, tāds, ka glābšanas laivas nav bijis pietiekoši, jo kuģa īpašnieki centušies ietaupīt uz tā rēķina vai arī uzskatījuši, ka tās bojās majestātiskā kuģa, kuru tāpat neesot iespējams nogremdēt, klāja skatu. Atsaucoties uz tā laika kuģniecības regulējumiem, Titānikam noteiktais minimālais glābšanas laivu skaits bija 16, tomēr kuģa īpašnieki to aprīkoja ar 20, tātad pasažieru drošību uztvēra visai nopietni. Tāpat ir maz ticams, ka lielāks glābšanas laivu skaits būtu izglābis ievērojami lielāku cilvēku skaitu. Ir zināms, ka pēdējā glābšanas laiva tika nolaista ūdenī, vai precīzāk, steidzīgi pārgrūsta pāri bortam, vien piecas minūtes pirms kuģis sasvērās stāvus.

Holivudas filmu ainas, kurās trešās klases pasažieriem ir jācīnās ne tikai ar grimstošo kuģi, bet arī ar kuģa apkalpi, kuri, taupīdami glābšanas laivas, tos ieslēguši kuģa zemākajos klājos. Arī šajā mītā ir daļa patiesības, jo no 700 trešās klases pasažieriem, izglābās tikai 180 un patiešām ir liecības par to, ka vairāku lētāko biļešu īpašnieku ceļš uz augstākajiem klājiem ticis slēgts. Tomēr tas netika darīts aiz ciniskas vienaldzības pret nabadzīgajiem, bet, klausot 20. gadsimta imigrācijas likumu, kas paredzēja strikti nodalīt dažādu šķiru pasažierus, lai ierobežotu slimību izplatību. Tā kā nebūt ne visi apkalpes locekļi laicīgi zināja, ka kuģis ir nolemts okeāna dzīlēm, un vairāki no tiem, kas zināja, uzskatīja, ka, kuru katru brīdi ieradīsies glābēji, tādēļ vairāki matroži uzskatīja, ka ikdienišķie segregācijas noteikumi vēl joprojām ir spēkā, un atstāja atsevišķus vārtus aizslēgtus. Ar skaidru prātu apsverot iespēju, ka uz grimstošā kuģa valdīja sazvērestības teorija (ar to piedāvā iepazīties Somijas mājas lapa) ar mērķi nolemt nāvei pēc iespējas lielāku skaitu trešās klases pasažieru, ir acīmredzams, ka tā ir absurda.